Dodies dabā kopā ar Vivi un Latvijas valsts mežiem

Latvijā aug aptuveni 25 savvaļas koku sugas, no kurām priede (Pinus sylvestris) ir otra izplatītākā koku suga. Priede aug gan kūdrainās purvu augsnēs, gan nabadzīgās smilts augsnēs. Priede ir izteikts saulmīlis, tāpēc sauli mīlošā koka stumbri parasti tiecas augšup.

Baltijas reģiona priedei raksturīgs īpaši taisns stumbrs, samērā šaurs piramīdas vainags, tievi zari un kvalitatīva koksne. Šo īpašību dēļ jau 17. un 18. gadsimtā no Latvijas caur Rīgas ostu uz daudzām zemēm izveda augstas kvalitātes priedi, kuru tirgotāji nodēvēja par Rīgas priedi un kuģu būvētāji visur daudzināja kā izcilu “mastu priedi”.

Priedes koksne jau izsenis ir ļoti plaši un daudzveidīgi izmantojams dabas materiāls, tā ir ekoloģiska un viegli apstrādājama – koka produkti ir mājīgi, silti, tiem ir tīkami pieskarties. Sveķainības dēļ priedes koksne ir izturīga un labi pretojas mitrumam.

Bite jeb Rietumu medus bite (Apis mellifera) ir viena no svarīgākajiem apputeksnētājiem Latvijā un pasaulē. Tā dzīvo organizētās saimēs stropā, kur katrai bitei ir noteikta loma – karaliene dēj olas, darba bites vāc nektāru un ziedputekšņus, bet trani nodrošina vairošanos.

Vācot nektāru, bites apputeksnē augus. Latvijā biškopība ir nozīmīga lauksaimniecības nozarē. Rietumu medus bite kopā ar daudzām savvaļas bišu sugām nodrošina meža un pļavu augu apputeksnēšanu, tādējādi uzturot dabisko ekosistēmu daudzveidību.

Parastā egle (Picea abies) ir trešā izplatītākā koku sugu Latvijā. Eglei piemīt vairākas vērtīgas īpašības. Atbilstoši kopta, tā ir visātrāk augošā skujkoku suga, turklāt egles koksne ir augsti pieprasīta Latvijas kokrūpniecībā, nodrošinot labu peļņu meža īpašniekam.

Egli plaši izmanto koka ēku konstrukcijās, jo tā ilgi kalpo un viegli padodas. Tāpat egli izmanto arī celulozes un papīra ražošanai, nodrošinot stabilu ekonomisko atdevi meža īpašniekiem. Tieši egles spēja turēties un pielāgoties sniega lielajam svaram un augt relatīvi vēsā klimatā to vēsturiski padarījusi ne vien par Latvijas, bet daudzu ziemeļu zemju vērtīgu resursu.

Šī gada putns Apodziņš (Glaucidium passerinum) ir mazākā pūču suga Latvijā un viena no mazākajām pūcēm Eiropā. Tas ir aptuveni strazda lieluma putns, kas sastopams skujkoku un jauktos mežos. Atšķirībā no daudzām citām pūcēm, apodziņš ir aktīvs arī dienas laikā, īpaši krēslā un rītausmā.

Apodziņš ir ļoti veikls plēsējs un var nomedīt arī sev līdzīga izmēra vai pat nedaudz lielāku medījumu. Tas barojas ar sīkiem grauzējiem, kukaiņiem un maziem putniem, piemēram, zīlītēm vai žubītēm.

Apodziņa pakausī ir tumšs plankumu pāris, kas izskatās kā acis. Šos plankumus sauc par “viltus acīm”, un tie, iespējams, palīdz apmānīt vai atturēt potenciālos uzbrucējus, radot iespaidu, ka putns skatās arī atpakaļ.

Zalktis (Natrix natrix) ir visbiežāk sastopamā čūska Latvijā, kuru viegli atpazīt pēc dzeltenīgi oranžajiem plankumiem galvas sānos. Tas dzīvo mitrās vietās pie ūdens, lieliski peld un spēj pat vairākas minūtes pavadīt zem ūdens. Zalktis pārtiek galvenokārt no vardēm un zivīm, kuras aprij dzīvas.

Interesanti, ka apdraudējuma brīdī zalktis mēdz izlikties par beigtu, apgāžoties ar vēderu uz augšu, vai izdalīt nepatīkamu smaku, lai atbaidītu plēsējus. Zalktis var sasniegt pat 1,5 m garumu.

Zalktis bieži sastopams ne tikai pie ūdeņiem, bet arī mežā, kur atrod drošas slēptuves zem koku saknēm, kritalām un lapu kaudzēm. Mežs zalktim ir svarīga patvēruma un ziemošanas vieta.

Bērzs (Betula) ir viena no izplatītākajām koku sugām Latvijā. Bērzu audzes aizņem aptuveni 23 % no visiem AS “Latvijas valsts meži” (LVM) apsaimniekotajiem mežiem. Latvijā sastopamas četras bērzu sugas: āra jeb kārpainais bērzs, purva jeb pūkainais bērzs, zemais jeb krūmu bērzs un pundurbērzs. Bērza koksne ir gaiša, cieta un plaši izmantojama mēbeļu ražošanā, finiera un saplākšņa ražošanā, kurināmā iegūšanai un citur. Latvija ir viens no vadošajiem bērza saplākšņa ražotājiem Eiropā.

Bērzam ir nozīmīga vieta Latvijas kultūrvidē un folklorā. Bērzs simbolizē dzīvības spēku, tīrību un atjaunošanos. Bērza sulas ir īpaši bagātas ar vērtīgām vielām. Savukārt vasaras saulgriežu laikā bērzu zari jeb meijas tiek izmantoti māju un sētu rotāšanai. Latvijas valsts mežos atļauts iegūt personīgai lietošanai ne vairāk kā piecas bērzu meijas, kas nepārsniedz 3 metru augstumu. Turklāt šīs meijas atļauts cirst noteiktās vietās – meža ceļu malās, stigās, grāvju malās, zem elektrolīnijām un pieaugušā mežā zem lielajiem kokiem.

Mednis (Tetrao urogallus) ir viens no senākajiem un iespaidīgākajiem Latvijas mežu putniem. Medņu tēviņi var svērt līdz 6 kilogramiem un to spārnu plētums ir iespaidīgs – var pārsniegt pat metru.

Tēviņi ir zilganmelni ar koši sarkanām “brillēm” virs acīm un iespaidīgu vēdekļveida asti, savukārt mātītes ir rūsganbrūni raibas. Pavasarī medņu tēviņi pulcējas riestos, kur dzied un cīnās par mātīšu uzmanību. Riesta laikā medņa balss sastāv no klikšķiem, čirkstēšanas un raksturīga “gārdzoša” skaņas posma. Medņu barība mainās atkarībā no sezonas – ziemā medņi pārsvarā ēd priežu skujas, bet vasarā un rudenī - pārtiek no ogām un kukaiņiem.

Mednis ir izteikts nometnieks – parasti visu mūžu pavada vienā teritorijā. Suga ir aizsargājama un tās riesta vietas tiek īpaši uzraudzītas.

Ērgļi ir liela auguma vanagu dzimtas plēsīgie putni. Tiem raksturīga liela galva, masīvs, līks knābis, kā arī spēcīgas kājas ar muskuļotiem pirkstiem un gariem, asiem nagiem. Ērgļiem ir ļoti spēcīgs satvēriens – tie spēj pacelt gaisā līdz pat 7 kg smagu medījumu. Dažas ērgļu sugas medī arī dzīvniekus, kas ir lielāki un smagāki par pašu putnu. Ērgļiem ir arī izcila redze – tā ir aptuveni 3,6 reizes labāka nekā cilvēkam. Tas ļauj pamanīt potenciālo upuri no ~100 līdz 300 m attāluma!

Ligzdu ērgļi parasti būvē augstu kokos. Parasti dējumā ir divas olas, taču bieži izšķīlušies mazuļi savā starpā konkurē, un nereti vecākais un lielākais ērglēns nogalina jaunāko brāli vai māsu jau pirmajās dzīves dienās. Latvijā ligzdo piecas ērgļu sugas: jūras ērglis, mazais ērglis, klinšu ērglis, zivjērglis, čūskērglis.

Kopš 2016. gada LVM piedāvā iespēju ikvienam interesentam un dabas draugam ar tiešsaistes kameru starpniecību sekot līdzi aizraujošiem notikumiem klinšu ērgļu un mazo ērgļu ligzdās, kā arī vērot Latvijas ziemeļaustrumu reģiona purva ainavu dažādos gadalaikos.

Parastās mellenes (Vaccinium myrtillus) ir vienas no visizplatītākajām meža ogām Latvijā. Tās aug galvenokārt skujkoku un jauktos mežos. Tām patīk gaišas, saulainas vai viegli noēnotas vietas, un vislabāk tās jūtas priežu un egļu mežos, jaunaudzēs.

Pavasarī mellene zied ar nelieliem, zaļgani sārtiem ziediem, bet vasaras otrajā pusē nogatavojas zilimelnās ogas. Mellenes ir ne tikai garšīgas, bet arī bagātas dažādiem vitamīniem un minerālvielām. Turklāt tās ir nozīmīgs barības avots daudziem meža iemītniekiem – lāčiem, putniem un citiem dzīvniekiem.

Tumšo ogu krāsu piešķir antociāni – dabiskie augu pigmenti, kas iekrāso arī pirkstus un mēli.

Parastā gailene (Cantharellus cibarius) ir viena no populārākajām un vieglāk atpazīstamajām Latvijas sēnēm. Tai raksturīga zeltaini dzeltena krāsa un krokaina cepurītes apakšpuse. Tā aug gan skujkoku, gan lapu koku mežos, veidojot mikorizu ar kokiem – savstarpēji izdevīgu sadarbību, kurā sēne palīdz kokam uzņemt ūdeni un barības vielas, bet pretī saņem augšanai nepieciešamās organiskās vielas. Gailes aug lēni un vienā vietā var parādīties daudzus gadus pēc kārtas.

Gailenes bieži aug grupās un ir iecienīta rudens delikatese ar maigi pikantu garšu un īpašu aromātu. Interesanti, ka gailenes reti ir tārpainas. To sastāvā ir vielas, kas kavē daudzu kukaiņu kāpuru attīstību.

Parastais kadiķis (Juniperus communis) ir mūžzaļš, lēnaudzīgs un ļoti izturīgs augs, kas spēj augt vietās, kur citiem kokiem klājas grūtāk – sausās smiltīs, akmeņainās nogāzēs, mežmalās un piekrastē. Kadiķis ir gaismas prasīgs, tāpēc vislabāk attīstās atklātās un saulainās vietās.

Kadiķa zilganmelnās čiekurogas nogatavojas aptuveni pusotra gada laikā, tāpēc uz viena auga vienlaikus bieži redzamas gan zaļas, gan gatavas čiekurogas. Tās ir nozīmīgs barības avots daudzām putnu un zīdītāju sugām, savukārt kadiķa blīvie zari sniedz patvērumu mazākajiem meža iemītniekiem.

Raksturīgo aromātu kadiķim piešķir ēteriskās eļļas, kas atrodamas skujās, zaros un čiekurogās. Jau izsenis kadiķa zarus izmanto pirtīs un telpu kūpināšanai, bet čiekurogas – kā aromātisku garšvielu ēdienu gatavošanā.

Parastā liepa (Tilia cordata) ir viena no Latvijas raksturīgākajām lapu koku sugām. Dabiskās audzēs tā aizņem aptuveni 2 % no Latvijas mežu platības, taču bieži sastopama arī parkos, alejās, viensētās un apdzīvotās vietās.

Liepas ziedus īpaši iecienījušas bites un citi apputeksnētāji, līdz ar to arī liepziedu medus tiek augstu vērtēts. Savukārt sirdsveida lapas un smaržīgie ziedi liepu padarījuši par vienu no Latvijas vasaras simboliem.

Liepas ziedi jau gadsimtiem izmantoti tautas medicīnā, visbiežāk tēju pagatavošanai, savukārt tās mīkstā, viendabīgā koksne ir iecienīta kokgriezumos, mūzikas instrumentu un dažādu sadzīves priekšmetu izgatavošanā.

Pupuķis (Upupa epops) ir viens no krāšņākajiem un vieglāk atpazīstamajiem Latvijas putniem. To viegli atpazīt pēc rūsganbrūnā apspalvojuma, melnbalti svītrainajiem spārniem un iespaidīgā cekula, ko putns paceļ satraukuma brīžos.

Pupuķis pārtiek galvenokārt no kukaiņiem un to kāpuriem, ko meklē zemē ar savu garo, nedaudz liekto knābi. Ligzdo koku dobumos, vecās ēkās vai citās dabiskās slēptuvēs. Ligzdā pupuķa mazuļi un mātīte spēj sevi aizsargāt, izdalot spēcīgi smaržojošu sekrētu, kas atbaida plēsējus. Tā ir viena no neparastākajām aizsardzības stratēģijām putnu pasaulē.

Pupuķis ir gājputns – pavasarī atgriežas Latvijā, bet rudenī dodas ziemot uz Āfriku. Latvijā pupuķis ir īpaši aizsargājama putnu suga, un tā populācija nav liela – tiek lēsts, ka ligzdo aptuveni 100–250 pāru.

Lauku cīrulis (Alauda arvensis) ir viens no pazīstamākajiem Latvijas pavasara vēstnešiem. Tas apdzīvo atklātas ainavas – pļavas, ganības, tīrumus un zālājus –, kur ligzdo uz zemes starp augiem. Latvijā cīrulis ir bieži sastopams ligzdotājs un viens no pirmajiem gājputniem, kas pavasarī atgriežas no ziemošanas vietām Rietumeiropā un Dienvideiropā.

Cīruli visvieglāk atpazīt pēc dziesmas. Tēviņš paceļas augstu debesīs un, planējot gandrīz vienuviet, dzied ilgu, nepārtrauktu dziesmu, kas var skanēt vairākas minūtes. Nereti putnu ir daudz vieglāk sadzirdēt nekā ieraudzīt. Barojas galvenokārt ar kukaiņiem, zirnekļiem un sēklām.

Brūnais lācis (Ursus arctos) ir lielākais plēsējs, kas sastopams Latvijas teritorijā. Labas redzamības apstākļos lāci nevar sajaukt ne ar vienu citu dzīvnieku – pieauguša tēviņa ķermeņa garums var pārsniegt 200 cm un masa sasniegt pat 300 kg.

Saskaņā ar jaunākajiem monitoringa datiem Latvijā uzturas vismaz 190 brūnie lāči. Lācis ir visēdājs – tā uzturā dominē ogas, augi, kukaiņi un rudenī arī lielā daudzumā uzkrāta barība, ko tas izmanto, lai uzkrātu tauku rezerves ziemai.

Lāči dzīvo plašos mežu masīvos un ir ļoti mobili, spējot dienā noiet vairākus kilometrus un pat skriet ļoti lielā ātrumā. Brūnā lāča skriešanas ātrums, bēgot no briesmām vai dzenoties pakaļ medījumam, ir 56 līdz 64 km/h un šādu ātrumu plēsējs var uzturēt vairāku simtu metru distancē. Latvijā lāču populācija pēdējos gados pieaug, un tie kļuvuši par pastāvīgu sugas daļu. Lācēni piedzimst ziemas midzenī ļoti mazi un paliek kopā ar māti līdz aptuveni divu gadu vecumam, pakāpeniski apgūstot patstāvīgu dzīvi.

Rūsganā meža skudra (Formica rufa) ir viena no 42 Latvijā sastopamajām skudru sugām un viena no nozīmīgākajām meža ekosistēmas iemītniecēm. Darba skudras ir tikai 8–10 milimetrus garas, taču ar spēcīgajiem žokļiem un skudrskābi tās spēj aizsargāt gan sevi, gan visu saimi.

Rūsganās meža skudras barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, tostarp mežsaimniecībai kaitīgiem kukaiņiem un to kāpuriem, tādējādi palīdzot uzturēt meža veselību. Tās pārtiek arī no augu izcelsmes barības un kritušiem dzīvniekiem. Skudru pūžņi var sasniegt vairāk nekā metra augstumu, tomēr redzamā daļa ir tikai neliela daļa no mītnes – zem zemes atrodas plašs eju un kameru tīkls. Vairumam skudru sugu to ligzdas atrodas pazemē, bet dažām sugām – arī koku dobumos.