Divu dienu maršruts Lubānas un Aglonas pusē

Atpūtas un tūrisma centrs "Ezernieki" viesus sagaida ierastā omulībā. Vakarā pirms gulētiešanas vēl paredzama kārtīga izkarsēšanās pirtī, atsvaidzinoša pelde Salas ezerā un mirklis dīkas atpūtas pie kamīna. Miegs istabiņā ar romantisku skatu uz ezeru bijis ciešs un aizdzinis nogurumu. Rīts "Ezerniekos" sagaida ar spirgtumu, smaržām un putnu dziesmām. Varētu jau te uzkavēties ilgāk: Salas ezers vilina ar peldētāju laipām, laivām un ūdens velosipēdu, sporta laukumi tā vien gaida volejbolistus, basketbolistus un futbolistus. Ja negribas mitināties lielā vai mazā viesu nama ērtajā  numuriņā, var uzcelt savu telti un dzīvot apgaismotā, labiekārtotā telšu pilsētiņā. Tomēr jādodas ceļā, jo šoreiz mērķis ir apskatīt Lubāna ezeru un Īdeņas ciemu, izstaigāt Tīrumnieku (vai kā latgalieši saka – Teirumnīku) dabas taku, kas atrodas tikai pārdesmit kilometru no "Ezerniekiem".

Lubāns ir tik liels, ka reizēm rodas sajūta – esam pie jūras. Valodnieki domā, ka Lubāna nosaukums arī cēlies plašuma dēļ, jo igauņu valodā tas nozīmē – atvērts platums. Katru pavasari Lubāns mēdza pārplūst, apūdeņojot platību, kas vairākkārt pārsniedz tā izmērus. Kad ūdens atkāpies, pļavās augusi lekna, vai metru gara, zāle, kuru pļaut braukuši pat no Rēzeknes apkaimes. Tagad klānu pļavas var apskatīt netālu no Aiviekstes slūžām. Mēģinājumi savaldīt Lubānu ilgst jau kopš 19. gadsimta vidus. Ezera ūdens līmeņa regulēšana uzsākta 1926. gadā. Tad padziļināja Aiviekstes upes gultni un izraka Meirānu kanālu. No 1929. līdz 1939. gadam regulēta iztekošā Aiviekste, ūdens līmenis krities par vairāk nekā diviem metriem. Apjomīgi kompleksie hidroloģiskie un hidrotehniskie darbi veikti laikā no 1956. līdz 1981. gadam, tagad sarežģītu kanālu, dambju un slūžu sistēmas ietvertais Lubāns ir lielākais iedambētais ezers Eiropā. Ūdens līmeņa regulēšanai ezerā kalpo divas slūžas: ziemeļos Aiviekstes, dienvidos – uz Meirānu kanālu. Kopumā Lubānā izbūvēti 90 km dambju un 93 km kanālu.

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Lubāna ezera mitrājs bija viena no pirmajām apdzīvotajām vietām Latvijas teritorijā pēc ledāju atkāpšanās uz ziemeļiem. Te atrasta 21 akmens un bronzas laikmeta apmetnes vieta. Lubāna apkaime ir guvusi ievērību arī ar tajā atklātajām neolīta dzintara apstrādes vietām. Arheoloģiskajos izrakumos iegūto dzintara atradumu skaits pārsniedz vairākus tūkstošus. Atklātas dzintara apstrādes darbnīcas, kuras attiecināmas uz laika periodu pirms 5300–3700 gadiem. Daudzie dzintara izstrādājumu atradumi un to augstā kvalitāte liecina, ka tagadējos Lubāna klānos neolīta laikmetā bija izveidojies un darbojās visīstākais dzintara apstrādes centrs. Latvijā atrasti apmēram 470 pilskalnu, bet šis skaitlis var mainīties, jo ik pēc trim četriem gadiem pilskalnu pētnieki atrod vēl kādu sendienu liecinieku. Arī mazajā Īdeņā ir divi seni pilskalni. Īdeņas pilskalnu jau 1925. gadā aprakstījis un uzmērījis Ernests Brastiņš. Teika vēsta, ka pilskalnā paglabāta zelta nauda un to sanesuši zaldāti kara laikos. Veci ļaudis stāstījuši, ka no pilskalna pāri Lubāna ezeram uz Elkšņu krogu Vidzemes pusē esot gājis no resnām ozolu siekstām būvēts ceļš. Nonākot kalna malā, pēkšņi paveras stāva, lazdām apaugusi nogāze. Visu laiku bijām līdzenumā un nu esam augstā kraujā. Tālē paveras dūmakaini Lubāna ūdeņi. Elpa aizraujas no tāda plašuma!

Nagļu–Īdeņas ceļa labajā pusē starp Lubānu un Orenīšu dīķiem daudzu citu šīspuses purvu vidū klusi smaržo Tīrumnieku purvs ar tīro un dziļo Tīrumnieku ezeriņu vidū. Tīrumnieku purvu jau astoņus gadus var izstaigāt sausām kājām, ejot pa dēļu laipām. Tomēr 800 metru garā taka (un vēl tikpat atpakaļ) nav ātri izskrienama. Šeit cilvēki nāk pēc miera un klusuma, pēc īpašajām, ne ar ko nesalīdzināmajām smaržām un izjūtām, kuras pārņem purvā. Vējš jau paguvis izdzenāt spilvu baltās pūkas, bet vaivariņu smarža joprojām virmo pār purvu, tā ieķērusies mazo priedīšu skujās, ietinusies bērziņu lapās. Šaipusē pat zilenes sauc par reibenēm, jo tās aug turpat blakus vaivariņiem, kāds laikam nolēmis, ka noreibis no zilenēm, nevis no vaivariņu smaržas. Turpat takas malā snauduļo rasene, gaidot kādu neapdomīgu kukaini, kuru uz savām lipīgajām lapiņām noķert pusdienām, ezera ūdenī blakus draudzīgi spoguļojas indīgais velnarutks un vērtīgais ārstniecības augs – purva vārnkāja. Lūk, uzziedējusi arī kāda aizkavējusies andromēda, ļaujot iztēloties, kā purvs izskatās pavasarī, kad zied dzērvenes. Tad purvs viz maigi rozā krāsā kā liels debesmannas katls.

Purva vidū kā diendusā atlaidies nelielais Tīrumnieku ezeriņš. Jā, ezera ūdens tiešām ir tīrs un mīksts, pēc peldes mati kļūst zīdaini, āda maiga. Tīrumnieku ezera ūdeni droši var arī dzert, ne velti kādreiz vīri te ņēmuši ūdeni alus brūvēšanai, bet sievas skalojušas veļu. Nedomājiet, ka ezera nosaukums cēlies no tīrumiem, to te tuvumā nemaz nav. Tīrumnieku ezera nosaukuma pamatā ir vārds tīrs. Kopš cauri purvam uzbūvētas dēļu laipas, vasaras saules nogurdinātie no tuvākas un tālākas apkārtnes dodas uz kādu no trim platformām, lai no tām ienirtu veldzējošajā ūdenī. No krasta to grūti izdarīt – ūdens mala ir slīkšņaina, strauji sākas dziļums, kas jau tepat pie krasta sasniedz trīs metrus, bet vidū dibens nemaz neesot sataustāms. Varbūt ezers ir kāda sen nokrituša meteorīta veidots? Zinātnieki gan nedod tiešu atbildi, taču hipotēzes ir dažādas. SPA cienītājām vairāk par tīro ūdeni interesē dūņas, kuras labi palīdzot cīņā pret celulītu un vairojot skaistumu. Nu, dūņu te netrūkst

Taisns un gluds meža ceļš pēkšņi piebremzē skrējienu pie interesantas atpūtas vietas, kuru zinātāji sauc par Ķēķi. Liekas, ka pati dabas māte mežiniekiem atvēlējusi vienu no saviem īpašajiem kokiem nojumītei, kur meža gājējiem atgūt spēkus. Šādu no senajiem portugāļu rakstiem aizgūtu lūgšanu var izlasīt Ziemeļlatgales mežos pie atpūtas vietām "Ķēķis" un "Restorāns". Cik labi pēc mežā pavadītas dienas atrast galdu un solus priežu un egļu ielokā, kur sēņotājiem un ogotājiem atpūsties, apēst savu meža maizīti. Bet mednieki atpūtas vietā, kas nosaukta par "Restorānu", lieliski aprīkotajā meža virtuvē var pagatavot izsmalcinātas vakariņas un turpat lapenītē gardu muti notiesāt.

Otrajā dienā dodamies aplūkot Aglonas apkārtni! Kaut gan Aglonas pagastā ir divdesmit viens ezers, Cirīša ezers var būt lepns, jo tā ūdeņos spoguļojas Aglonas bazilikas baltie torņi, bet lielākā no astoņām ezera salām – Upursala – glabā līdz galam neatminētus mūsu tautas senvēstures noslēpumus.

Aglonas apkārtne ir neparasti gleznaina. Nav nekāds brīnums, ka tik skaistu vietu jau kopš seniem laikiem apdzīvojušas baltu ciltis. Pirmoreiz vēstures avotos kā kristīgajai kultūrvidei piederīga vieta Aglona minēta nostāstos par 1263. gadu, kad te tika nonāvēts pirmais Lietuvas karalis Mindaugs un viņa dēli. Aglona ir īpaša vieta, jo īpašāka kopš 1700. gada, kad tur tika uzcelta pirmā koka baznīca un klosteris. "Dievam par godu un latviešiem par svētību" – tā vietējie muižnieki teica, atvēlēdami baznīcai zemi. Kad 1766. gadā koka baznīca un klosteris nodega, dominikāņi uzcēla jaunu mūra klostera ēku un baznīcu baroka stilā ar diviem 60 metru augstiem torņiem. Mūsdienās dievnams ir kļuvis ne tikai par starptautiskas nozīmes svētvietu, bet arī par Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļu. Kopš 17. gadsimta bazilikā saglabājusies slavenā Aglonas Marijas Brīnumdarītājas svētbilde, kurai tiek piedēvētas dziednieciskas spējas. Tiesa, šo svētbildi, kurā Marija ar labo roku saudzīgi tura klēpī Kristus bērnu, bet kreisajā rokā – puķīti, var aplūkot tikai īpašos, svinīgos gadījumos, pārējā laikā tā aizsegta ar gleznu "Dievmāte debesīs". Taču arī bez svētbildes bazilikā ir ko aplūkot. Interjera apdare tapusi 18. un 19. gadsimtā, to augstu novērtējuši mākslas cienītāji, jo bazilikā glabājas gleznu, skulptūru un citu mākslas priekšmetu kolekcija. Aglonas bazilikā var izbaudīt īpašo miera izjūtu, kāda piedien pasaules mērogā atzītam katolicisma centram. 1993. gadā Aglonas svētvietu apmeklēja un svētīja Romas Pāvests Jānis Pāvils II. Katru gadu 15. augustā Vissvētākās Marijas debesīs uzņemšanas svētkos uz Aglonas baziliku dodas apmēram 250 tūkstoši svētceļnieku.

Aglonas bazilikas teritorijā netālu no dievnama Egles ezera krastā atrodas svētavots, kura dziednieciskās spējas ap 1820, gadu apstiprinājusi Viļņas ārstu komisija un Pēterpils akadēmija. Kaut gan speciālisti uzskata, ka laika gaitā avota dziednieciskās īpašības mazinājušās, popularitāti tas nav zaudējis. Vēss un garšīgs avota ūdens atspirdzina daudzos svētceļniekus.

Egles ezera otrajā krastā Karaļa kalnā 2006. gadā uzņēmējs Jānis Stupāns sāka veidot skulptūru kompleksu, kurš triju gadu laikā ir kļuvis par iecienītu apskates objektu Aglonas novadā. Idejas un projekta autors, bijušais kara lidotājs, tagad koktēlnieks un vairāku garīga rakstura grāmatu autors Ēriks Deplers uzskata, ka šajā vietā cilvēks var izjust saskarsmi ar Dievu un skaistumu. Ezers, mākoņi, kalns, saules sasildīti mūžsena ozola soli dekoratīvo augu dārzā un kokā darinātās skulptūras rada īpašu noskaņu, ļaujot domām atraisīties no ikdienības valgiem.

Ceļiniekus Aglonā gaida vēl daudz interesantu vietu, tādēļ laiks iestiprināties ar kārtīgu Latvijas rudzu maizi un pie viena uzzināt, kā maizīte top. To var izdarīt Aglonas maizes muzejā, kur savākts simtiem lietu, kas saistītas ar graudu pārstrādi un maizes cepšanu: spriguļi, lizes, abras un citi rīki. Ciemiņu uzņemšanai sagatavots teatralizēts uzvedums, deg sveces, uz galda māla krūzēs kūp zāļu tēja, uz linu galdauta smaržo rudzu maizes klaips. Un tad var sākties saruna par maizi. Pirms pagaršot svaigi cepto maizi, vispirms jāatpazīst un jāizgaršo rudzu graudi. Muzejā savākti desmitiem sakāmvārdu, ticējumu, pasaku, uzzinātas ieražas, kas saistītas ar labības audzēšanu, maizes cepšanu un ēšanu. Te var iemācīties senas rotaļas un spēles, kas saistītas ar labību un maizi, var iemēģināt roku dzirnavu griešanā vai pilnas graudu sētuves turēšanā.