Mītiskā Kurzeme

Embūtes pagasta teritorijā ir Krīvu kalns, kurš nu jau aizaudzis ar kokiem. Kādreiz tur esot bijusi arī svētvieta. Braucot uz priekšu, pa labi, ir LVM meža ceļš “Krievukalna ceļš”. Braucot vai dodoties pastaigā pa šo ceļu, netālajā mežā var mēģināt meklēt lielo, četrskaldņu formas plakano akmeni, kurš apzīmē kalna augstāko punktu, bet var arī iet pa šo ceļu vēl uz priekšu un T veida krustojumā nogriezties pa kreisi un aizdoties līdz Kuiļu gravai. Pa ceļam uz gravu paveras brīnišķīgs skats un skaista upīte. Ceļa galā var iztekāt burvīgo gravu un, cerams, nesastapt pašus kuiļus.

Krīvi (latīņu: Criwe, prūšu: krive, lietuviešu: krivis) bija baltu tautu priesteri, kuri vadīja reliģiskos rituālus. Krīvi, piemēram, tādā saslimšanas gadījumā, kad bija skaidrs, ka atveseļošanās nespīd un arī darboties vairs nebūs iespējams, nošķīrās no visiem un veica pašsadedzināšanās rituālu. Prūšu vārdu “krīvs” var saistīt arī ar sakrāliem nolūkiem lietotu līku spieķi. Krīvu kalns tiek dēvēts arī par Krievu kalnu, tādēļ tāds nosaukums – iespējams, ka senās cilts nosaukums “krievi” izveidojies no kāda sakrāla priekšmeta vai svētvietas, kam raksturīgs dievības simbols līka koka veidā.

Embūte vēstures avotos pirmo reizi minēta 1237. gadā. Publicists un pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš norāda, ka pirms Livonijas krusta kariem Embūte atradās kuršu Bandavas valsts dienvidu malā; caur to veda ceļš uz Cekļa zemēm. Kuršu pils Anbotens (vācu: Amboten) atradās tagadējā Embūtes pilskalnā pie bijušās Embūtes muižas Lankas upes labajā krastā. Embūtes dabas parks ir īstā vieta, kur apmaldīties un noskaņoties uz kārtīgu pastaigu un kāpelēšanu. Parks ir ar savdabīgu reljefu un retiem augiem.

Viens no apskates objektiem ir Joda dambis un Embūtes pilskalns (arī Kuršu pilskalns jeb Induļa pilskalns). No krīviem pie jodiem, tā teikt! Joda dambis ir apmēram 100 metrus garš, 2 metrus augsts un 6 metrus plats zemes uzbērums. Interesanti, ka Joda dambis kādreiz ir bijusi populāra zemnieku un valstsvīru ikgadēja tikšanās vieta no 1923. līdz 1944. gadam. Tur tika svinēti arī Līgo svētki, ko katru gadu apmeklēja vairāki tūkstoši cilvēku no apkārtējiem pagastiem. Piemēram, Kārlis Ulmanis Embūtē viesojies trīs reizes (1927.g., 1933.g., 1934.g.). Līgo svētku svinēšana parasti sākusies ar dievkalpojumu un koncertu baznīcā, kam sekojis gājiens uz Joda dambi, kur notikusi svētku atklāšana, kam savukārt sekoja kāds koncerts vai izrāde. Beigās, protams, bijusi zaļumballe ar kārtīgiem dančiem un visu citu, kas līgošanai pieder. Tagad tā ir vieta pamatīgām pastaigām, kur tie, kuriem vēl nav piemeties vecums kaulos, var mesties naskā kāpelēšanā pilskalnā, kā arī sasniegt skatu torņa virsotnes, kurās priecāties par Kurzemes nenovērtējamo skaistumu. Tie, kuriem spēka mazliet mazāk, iesakāms apskatīt veco baznīcu, kā arī, atstājot mašīnu dabas parka stāvlaukumā, turpat netālajās pļavās izbaudīt krāšņās dabas ainavas.

Būtu drusku grēks braukāt apkārt pa Latviju un neiebraukt palūkot tuvāk kādu pili. Tā nu Remtes muižas pils ir iekļuvusi šajā aprakstā. Remtes muiža izveidojusies ezera krastā pie senā Jaunpils–Kuldīgas ceļa un tai grūti pabraukt garām. Nogriežoties pa labi no lielā ceļa, tai var piebraukt pavisam tuvu un apiet apkārt. Muižai ir ļoti interesanta vēsture, kā jau pienākas daudzo pārmaiņu laiku pārdzīvojušām būvēm. Muiža piedzīvojusi gan īpašnieku maiņas, gan degšanu (arī revolucionāru sarīkotu ugunsgrēku!), gan dažādas inovācijas (1893. gadā no muižas tika uzstādīta telegrāfa līnija līdz Saldum), gan vizuālās pārmaiņas.

Muižas parkā atrodas 2015. gadā restaurēts Medību tornis, Lāču būda, kurā kādreiz mitinājušies trīs lācēni, kas dzīvojušies apkārt nepiesieti un nereti gājuši arī uz tuvējām mājām, Lapene un Mīlestības saliņa. Mīlestība jau parasti ir pavisam tuvu savienojama ar mokām, tāpēc turpat ir arī Moku kambaris. Parkā ir daudzi ainaviski koku stādījumi un ir atrodams arī pamatīga apkārtmēra Mīlestības ozols, kuram pilnīgi noteikti piemīt kādas burvju spējas, tāpēc jaunlaulātie tur tīri bieži mēdz piestāt un palūgt labumus turpmākajai laulības dzīvei.

Kapsētas var atrast gandrīz katrā Latvijas pilsētā un ciemā. Kapsētas ir mirušo pasaules telpas daļas, kas saglabā svarīgas identitātes zīmes gan ar pieminekļu, gan uzrakstu, gan krustu veidu un iekārtojumu. Ņemot vērā ceļojuma mītisko gaisotni, grūti pabraukt garām “Pirtsgaru kapsētai”. Latvijā, protams, ir skaisti un apmeklēšanas vērti gandrīz visi kapi, arī šie, tomēr jāatzīst, ka kapsētā grūti sastapt garus, mums sanāca satikt vien kungus. Taču kapu nosaukuma avots, vismaz pagaidām, paliek noslēpumā tīts.

Ceļojumu var noslēgt ar LVM meža ceļa “Elles kalna ceļš” apmeklējumu. Kāds gudrinieks varbūt teiks, ka Tukums vairs nav nekāda Kurzeme, bet jūs pamēģiniet šo pateikt kādam no tās puses, un konflikts būs uz līdzenas vietas!

Elles kalns atrodas blakus “Elles kalna ceļam”, tas ir mazs paugurs ar 30 metru garām pazemes ejām, kas pārsegtas ar mūrētām mucveida laukakmeņu velvēm. Turpat blakus ir arī ugunskura vieta un soliņi. Elles kalns zināms kā kulta vieta. Negribas ķerties pie māņticības, taču jāatzīst, ka līdzpaņemtais suns ne ar kādiem labumiem nebija pierunājams nākt mums līdzi pazemes ejās. Pagājušā gadsimta 30. gados te notikušas slavenas un iecienītas balles ar nosaukumu “Medus balles”. To, kā Elles kalns ticis pie sava nosaukuma, var izlasīt pie informatīvās plāksnes takas sākumā, kas ved uz pazemes ejām. Pie Elles kalna ir arī lieliska atpūtas vieta, kur draugu lokā, stāstot nostāstus un teikas, var cept līdzpaņemtās desas un zefīrus. Un, ja ir drosme, tad tumsā var mēģināt iziet arī pašas ejas. Lai izdodas!