Mežtaka: Vangaži – Rāmkalni

Vangažu evaņģēliski luteriskā baznīca ir sens kultūras un arhitektūras piemineklis, kuru ieskauj mierpilni lauku dabas skati. Baznīca celta 1789. gadā, Pirmajā pasaules karā tā izpostīta, bet 1935. gadā – atjaunota. Padomju laikā te bijusi noliktava. Pēc neatkarības atjaunošanas, 1992. gadā, baznīca no jauna iesvēta.

Baznīca atrodas bieza meža ielokā, nelielā pakalnā, no kura paveras skats uz mierpilniem lauku dabas skatiem, kurus var baudīt, iekārtojoties uz kāda no apkārtnē izvietotiem soliņiem.

Šim kokam grūti paiet garām – priedei ir savdabīgs “pumpains” stumbrs, 1,3 m augstumā koka apkārtmērs ir 2,5 m. Aiz koka mizas atrastās ziedojumu monētas liek domāt, kā tā bijusi kulta vieta. Lai arī par Vilkaču priedi nav fiksēti folkloras pieraksti, tomēr par koka iespējamo sakrālo raksturu liecina arī tās zīmīgais nosaukums.

1,2 hektāru plašais dārzs ir zaļojoša brīvdabas pastaigu vieta, kur kokus iestādījuši daudzi izcili Latvijas mākslinieki. 1964. gadā dendrāriju Inčukalna “Līgotnēs” ierīkojusi operdziedātāja Anna Ludiņa kopā ar vīru un saviem bērnem. Plašo mākslinieku dārzu pašlaik rotā vairāk nekā 150 koki: dažādu šķirņu ozoli, liepas, tūjas, egles, bērzi, gobas un citi koki. Anna Ludiņa-Pabiana (1906 –1998) bija Latvijas Nacionālās operas soliste – viņas skaisto mecosoprānu klausītāji baudīja vairāk nekā 30 gadus vairāk nekā 70 izrādēs.

Kokus Mākslinieku dārzā stādījušas izcilas personības, piemēram, operdziedātājas – Milda Brehmane Štengele, Žermēna Heine Vāgnere, baletdejotāji – Haralds Ritenbergs un Anna Priede, komponisti – Lūcija Garūta, Raimonds Pauls, dzejnieki – Imants Ziedonis un Jānis Peters, kā arī daudzi citi. Pie katra koka piestiprināta plāksnīte ar stādītāja vārdu, koka nosaukumu un gadu, kurā tas iedēstīts.

Medību pils celta 1914. gadā pēc Baltijas naftas bāzes direktora barona fon Zonberharda pasūtījuma kā dāvana trīs dēliem un meitai. Ģimene brauca uz Medību pili atpūsties. Mājas iekšpusē kādreiz bijusi parketa grīda, kristālstikla durvis, spoguļsienas un skaisti kamīni. Katra istaba bijusi īpaši iekārtota un atšķīrusies no citām.

Pirmā pasaules kara laikā visi barona dēli krita kaujās, meita pili pārdeva kādam koku tirgotājam, kurš vēlāk māju atkal pārdeva tālāk. 1927. gadā ēku nopirka skolotāju slimokase, un tajā tika izveidota sanatorija. Laikam ejot, te atradusies gan sanatorija, gan kara hospitālis, gan bērnunams. Medību pils atrodas skaistā un gleznainā dabas vietā, kupla meža ielokā. 

Mednieku spēka taka savieno Inčukalna medību pili ar Inčukalna Velnalu. Ejot pa Mednieku spēka taku, var apskatīt abu pēdējo karu frontes ierakuma līnijas, dižkokus un Stalšēnu upītes kāpjošo avotiņu. Pastaigu interesantu padarīs tiltiņi, kāpnes, skatu laukums un citi takas papildinājumi. Ja takas pirmie metri ir taisni, tad vēlāk tā jau kļūst sarežģītāka,  jo jākāpj pa kāpnēm, jālodā pa šaurām takas vietām, gar kraujas malu, ar palēcieniem pāri koku saknēm.

Inčukalna Velnala ir 16 metrus dziļa un 5 – 6 tūkstošus gadu sena smilšala. 19. garākā Latvijas ala. Ieejot alā, nokļūstat lielā zālē, kuras kupolveida griestu augstums sasniedz apmēram 4 metrus, savukārt platums – 6,5 metrus.

Teika vēsta, ka alā bijis apmeties Velns, bet Pērkontēvs to padzinis. Ala lepojas ar iespaidīgiem kupolveida griestiem un avotu ar dziedniecisku spēku! Gadu ritējumā avotiņš mainījis alas aprises un drupinājis smilšainās sienas. Senos laikos ļaudis devās uz Velnalu, lai iegūtu avota ūdeni.

Svarīgi ņemt vērā, ka ala ir sikspārņu ziemošanas vieta. Ziemošana ir viens no bīstamākajiem periodiem sikspārņu dzīvē. Ziemas miegā guļošs sikspārnis ir pilnīgi bezpalīdzīgs, jo pat briesmu gadījumā dzīvniekam vajadzīgas vairākas minūtes, lai pamostos un sasiltu, un tikai tad tas varētu bēgt. Tāpēc alas, kur ziemo sikspārņi, no oktobra līdz pat maijam vislabāk būtu neapmeklēt vai darīt to īpaši piesardzīgi.