"Saulkrastu taka" Krāslavā

Daugavas krasti Krāslavas novadā bijuši apdzīvoti jau 3. gadu tūkstotī pirms Kristus. Krāslava tiek uzskatīta par vienu no senākajām rakstītos avotos pieminētajām apdzīvotajām vietām Latvijas teritorijā, kas izveidojusies 9. gadsimtā pie pilskalna Daugavas–Dņepras ūdensceļa malā. Vikingu sāgās Krāslava ir dēvēta par Dynasaiforgardr jeb "Daugavas pilskalnu, no kura uz leju var sākt burāt". Un vēl – Krāslavas apkārtnē atrasti 36 pilskalni. Krāslavas vēsture ir gara un sarežģīta. Pilsēta maksājusi meslus Polockas varjagu kņazam, bijusi gan Latgales Jersikas valsts, gan Lietuvas–Polijas kopvalsts sastāvdaļa, bijusi Vitebskas guberņas sastāvā, to postīja Zobenbrāļu ordeņa vīri, kari un ugunsgrēki. 1729. gadā Krāslava ieguva miesta tiesības un tajā pašā gadā Latgales un Daugavpils stārasts Jans Ludvigs Plāters nopirka īpašumtiesības uz Krāslavu. Tajā laikā miestā atradās vien 47 ēkas.

Esot pilsētā, jādodas uz Pils ielu - tur apskatāma grāfa Plātera jeb Krāslavas pils, kas ir 18. gadsimta valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. To ieskauj saimniecības ēkas un baroka stila parks. Pastaigu vietas parkā ir atjaunotas, tāpēc noteikti vērts izbaudīt īpašo pils parka gaisotni un skatu uz Daugavas lokiem. Pils restaurācijas laikā tika atklāti unikāli sienu gleznojumi. Vecajā, baroka stilā celtajā pils ēkā grāfa Ludviga Plātera laikā bija iekārtota bibliotēka ar 20 tūkstošiem grāmatu. Pilsētā darbojas Krāslavas katoļu baznīca un Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca. Ievērības cienīgs ir Augusta akmens, kas atrodams Augusta ielā. Tā sānos ir iekalts grāfu Plāteru dzimtas ģerbonis un gadskaitlis – 1729, kas apzīmē gadu, kurā  grāfs Jans Ludvigs Plāters nopirka Krāslavas muižu. Pie šī akmens medību laikā maltīti esot ieturējis Polijas–Lietuvas karalis Augusts II Stiprais.

Romantiskāk noskaņotie turpat Augusta ielā var uzkāpt Mīlestības kalniņā un pastāvēt pie Jāzepa Karņicka pieminekļa. Leģenda vēsta, ka jauns poļu virsnieks iemīlējies grāfa Plātera meitā Emīlijā. Kaut gan mīlestība bijusi abpusēja, grāfs virsnieku noraidījis. Jaunieši nolēmuši doties nāvē. Emīlijai savu nodomu īstenot nav izdevies, bet Jāzeps 1838. gada augusta naktī uzkalniņā nošāvies. Tauta šo vietu sauc par Karņicka jeb Mīlestības kalnu, bet avotiņu – par Mīlestības avotiņu.

Kad pilsēta iepazīta, jādodas dienvidu virzienā pa ceļu P 69. Velomaršruts sākas, pārbraucot tiltu Krāslavā, kurš, starp citu, ir viens no augstākajiem tiltiem Latvijā.

Tālāk ceļš vijas cauri mežam. Dažus simtus metru gan nāksies braucienu piebremzēt, taču tūdaļ varēs atvilkt elpu pašā Daugavas krastā iekārtotā atpūtas vietā ar nosaukumu "Priedaines loks". Vecā priede ar daudzajiem stumbriem, lapene, soli, galdi, ugunskura vieta, šūpoles lielo koku aizvējā rada īpašu mājīguma sajūtu. Daugava tepat lejā izveidojusi mazu saliņu, lai zilajā ūdeņu klaidā skats neapmaldītos. Te var makšķerēt, turpat arī uzcept un notiesāt noķerto zivi vai gluži vienkārši izbaudīt svaigo gaisu, klusumu un mieru, vērojot Daugavas rāmo plūdumu.